Sveiks, dārgais lasītāj! Gribu tev pastāstīt, pie kādas atziņas esmu nonākusi dzīves nogalē. Diemžēl es sapratu ļoti nepatīkamas lietas, bet labāk vēlāk nekā nekad.
Es tagad zinu, kāpēc 70 gadu vecumā esmu palikusi pilnīgi viena. Ar bērniem neesmu sazinājusies jau 10 gadus, bet mazbērni pat nezina par manu eksistenci. Kāpēc tā noticis?
Jo tikai vecumdienās pār mani nāca apgaismība, ka esmu dzīvojusi pilnīgi nepareizi un izdarījusi daudzas lietas, ko tagad nožēloju. Bet laiku atpakaļ neatgriezīsi!
LASI VĒL: Dzemdību namā jaunā māmiņa uzrīkoja īstu skandālu. Raugi, kas tam bija par iemeslu!
Savus dēlus un meitas vienmēr esmu uzskatījusi par “nesaprātīgiem cālēniem”. Es centos viņus mācīt, virzīt uz patiesā ceļa, aizgūtnēm stāstīt, kā pareizi dzīvot. Ja bērniem kaut kas neizdevās, akcentēju viņu neveiksmes, izrunājot savu mīļāko frāzi: “Es taču tev teicu – ja būtu klausījis/klausījusi mammai, viss būtu savādāk”.
Turklāt nemitīgi “bāzu degunu” bērnu personīgajā dzīvē un visās viņu darīšanās pat tad, kad viņi jau bija pieauguši. Man šķita, ka bez manis viņi paši neko nespēs atrisināt. Dažkārt pat publiski, viesu un radu priekšā, izteicu bērniem nejaukus aizrādījumus.
Pamazām bērni sāka attālināties no manis, un tagad esam kļuvuši par pilnīgiem svešiniekiem. Netiku informēta pat par mazmeitas piedzimšanu; par to uzzināju no citiem cilvēkiem.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] “Bērni mani nav apciemojuši gadiem, mazbērni vispār nepazīst” – Večiņas grēksūdze […]
Ko sēsi, to pļausi, tagad ienākas auglīši grēks sūdzēties.
ES neesmu jaukusies,bet arī tā nav labi.